Rudens diena

Vai atceries to rudenīgo dienu

Un mitro solu dārza lapenē,

Kad rudens salna apzeltīja zāli,

Tu manim lepni atbildēji «nē».

Un kad pēc gadiem restorāna zālē

Tur, augstu kalnos- svešā kūrortā,

No dzīves maldiem noguruši abi,

Mēs klausījāmies vēja koncertā.

Tu stāstīji, cik ātri paiet gadi,

Cik ātri dzīves glāzē izžūst vīns

Un cilvēks sava īsā mūža beigās

Ir atstāts vientuļš bēdu tuksnesī

Es gribu brīva būt kā jūras kaija,

Un tālu, tālu prom no tevis steigt

Kā kaija krīt, pār jūru lidodama,

Tā miršu es, par mīlu smiedamās.

Bērnībā pirms iemigšanas, mamma man mēdza dziedāt sērīgas latviešu 'šlāgerdziesmas'. Atceros, kā iztēlē koši uzbūru dziesmu tēlus un noskaņu. Sērija 'Zilā istaba' ir personīgs vizuāls ceļojums mītiskajā zemapziņas telpā starp disociāciju un vienību, vēlmi tuvoties un atsvešinātību;

Do you remember cloudy day of autumn

that dampish bench at garden's small

alcove

While grass was slightly gilded by the first frost

You proudly answered me - no

 And when years later in the foreign restaurant

at quiet resort up in the mountains high

wild concert of the wind we listened

both tired of the fallacy of life

 You told me about rate the years are passing

the runners brake, wine dries out in a glass

And at the end of immensely short life

One's left alone in desert of the grief

 I want to be a snow-white little sea gull

Thats running miles and miles away from you

Just as the gulls fall over the sea flying

Thats how I'll die, while laughing about love

 /translation of a popular Latvian schlager

When I was a kid, my mother used to sing me mournful Latvian balads before the sleep. I remember depicturing all the images represented there. The blue room is my visual journey delving into the mytical space between dissociation and integrity, urge for intimacy and alienation.